Pasākums notika jau kādu laiciņu atpakaļ, tomēr iedvesma uzrakstīt par to sanāca tieši šodien.
Ideja nāca diezgan pēkšņi – jābrauc uz Tarzānu! Pirms tam jau bija būts Meža Kaķī, tomēr jaunais Siguldas piedzīvojumu parks redzēts bija tikai ziemā kā Siguldas pilsētas trase. Uz Siguldu devāmies jau piektdienas vakarā un pēc neliela izklaides pasākuma un dažu stundu miega jau bijām Siguldas centrā. Bankomāts (kartes parkā nepieņem), ūdens iegāde un aktīvā atpūta var sākties!
Pirms došanās parkā – neliela instruktāža. Ierastās divas sakabes un rullītis, lai slidinātos.
Pēc instruktāžas viss skaidrs un vēlme pēc iespējas ātrāk doties trasēs. Pavisam tādas parkā piecas – zaļā, sarkanā, melnā, violetā un saldajā ēdienā – tiroliešu nobraucienu kopojums. Zaļā trase – lieliska iesildīšanās, pāris šķēršļi, kas grūtības sagādāt nevarētu pat pašiem mazākajiem. Tālāk jau sarkanā trase nesa pāris pārsteigumus. Patīkami, ka īpašnieki domājuši par dažādu šķēršļu atraktivitāti – te ir gan nobrauciens ar sniega dēli, gan kāpšanas siena, gan Štromberga velosipēds, iekarināts striķī. Dažiem, kas no sākuma nesāka mīt pedāļus, šis rīks sagādāja nelielas problēmas.
Melnā trase un pirmie izbīļi. Jālec ar virvi no samērā liela augstuma, jāpieķeras tīklam. Izdevās ar pirmo reizi. Citi dabūja mazliet pašūpoties… Tālāk šķēršļi jau kļūst ievērojami grūtāki, turklāt tie novietoti augstāk – adrenalīna līmenis organismā palielinās. Un tad jau priekšā violetā trase – pats grūtākais pārbaudījums. Viens komandas dalībnieks ceļu turpināt atsakās. Pārējie dodamies augšā pa virvju tīklu – pretī nezināmajam.
Atrodamies pašā augšējā līmenī. Smaidām par sarkanās trases pārvarētāju izbīļa kliedzieniem – interesanti, ko viņi darītu šeit, augšā, gandrīz pie koku galotnēm. Priekšā pāris ļoti biedējoši šķēršļi. Vienu pārvaram ļoti viltīgi – ar skritulīti pa drošības trosi. Tālāk priekšā pats trakākais leciens, kur patiesi sajust brīvo kritienu un izbīli. Un pēc tam jāuzrāpjas pa vertikāluvirvi trases augstākajā punktā. Te nu pa īstam sākas gan roku trīcēšana, gan domas par dzīves jēgu. Tomēr atpakaļceļa nav, jāsažmiedz rokas un jārāpjas vien augšā. Pēc tam atlicis tikai viens biedējošs pasākums – pa nestabilu koka / virvju veidojumu jāaiziet līdz pēdējam nošļūcienam (vertikālam), jāpārāķē sakabes un jālaižas lejā. Nedaudz biedējoša padarīšana, tomēr jau pēc dažām sekundēm esam lejā. Cietzeme, urrā! Viss ir padarīts 
Tomēr vēl palicis pēdējais posms. Uzbraucam ar krēslu pacēlāju un dodamies pa tiroliešu nobraucieniem lejup, lejup, lejup. Te jau izjūtas ir tikai un vienīgi patīkamas, vienīgi nedrīkst aizmirst vietām piebremzēt. Redzējām kādu pusaudzi diezgan nepatīkami iepazīstoties ar koku. Mazliet kaitināja daudzās vertikālās koka kāpnes, kur nepārtraukti jāpārāķē sakabes. Galu galā pēdējais nobrauciens, kas ir visgarākais un ātrākais, un esam finišā. Urrā, esam malači!
Saldajā ēdienā – divi nobraucieni ar rodeli. Pirmo reizi ar bremzēm, otro – bez. Kaifs, tikai mazliet rodas sajūta, ka varētu neizņemt kādu līkumu. No katapultas šoreiz nobijāmies – tikai viena dalībniece to izdarīja. Pārējie aplaudēja un pie zupas šķīvja krodziņā pārrunāja dienas izjūtas.
Rezumējums – lieliska atpūta aktīvu izklaižu cienītājiem. Pēc tam patīkams nogurums, kurš pārvēršas par saldu miedziņu mājupceļā. Diemžēl, uz brīdi – arī šoferim, bet viss beidzas laimīgi.
