Neskatoties uz sāpošo galvu un pēdējā laika nīgro garastāvokli, sestdienas vakarā kopā ar brāli un bērniem sadomājām doties pie dabas un sagādāt gan sev gan bērniem jauku piedzīvojumu. Devāmies pārgājienā pa Gaujas Nacionālā parka takām.
Sākotnējā ideja paredzēja, ka pasākumā dosimies tikai „bezbailīgu un ekstrēmu pieredzējušu cilvēku sastāvā” (kas manī allaž iedveš noteiktu baiļu devu), tomēr domājot par patīkami nogurušu bērnu sejiņām, kas nenoliedzami rada laimes sajūtu ikvienam vecākam, nonācām pie slēdziena, ka jāņem līdzi bērni un pārgājiens jāorganizē mazliet virs bērnu izturības sliekšņa 
Ap 19:00 izbraucām no Rīgas. 2 lieli un 4 bērni. Vecuma diapazons no 4 – 36 gadi. Visi draudzīgi saspiežamies iekš Volvo V70. Pusastoņos jau esam starta vietā – Kaķīškalnā. Lielie iedzeram pa kafijai, mazie iesilda muskuļus un locītavas rotaļu laukumā J Līdz beidzot esam gatavi! Mērķis ir apiet gar Gaujas malu līdz Velnalas tiltam, tālāk pa otru upes pusi līdz Siguldas tiltam un atpakaļ, kur sākām.
Starts. Laižamies, skrienam, kūleņojam (kā nu kuram tas sanāk) lejā pa Kaķīškalnu. Cits brauc uz vēdera kā kuģis pa slapju zāli, cits klupdams krizdams cenšas iet serpentīnā. Es eju pa trepi, jo stāvums ir gana ekstrēms priekš mana 4 gadnieka. Dažs dabū klāt pa sirmam matam, cits saplēstas bikses, nobrāzumus, bet, lai vai kā, lejā mēs tiekam bez nopietnām traumām.
Tālāk dodamies iekšā mežā Ķeizarskata virzienā. Cenšamies izmantot to, ka vēl ir gaišs, tāpēc ejam pietiekoši ātri. Ķeizarskata kalnā saskaitām ap 225 pakāpienus :). Burvīga vieta. No šejienes var redzēt pat Turaidas pili. Atvelkam elpu, pāris foto un dodamies tālāk kājnieku vanšu tiltiņa- Velnalas tilts - virzienā, lai nokļūtu Gaujas otrā pusē.
Kalni, avoti, neskaitāmie tiltiņi – prieks gan lieliem gan maziem.
Gaujas otrā pusē jau jūtam, ka strauji tuvojas tumsa. Jo īpaši mežā zaru un koku patvērumā. Diez kur pazudis iepriekšējās naktīs tik uzmācīgais milzu mēness, kurš šeit labi noderētu.. Apbruņojamies ar trešajām acīm un izvēlamies taku, kas ved Velnalas klintij pa apakšu. Bebru taka, Mazā Velnala, čurkstoši ledaina ūdens strautiņi, izbiedētu bebru plunkšķi un stāsti par Latvijas gada dzīvnieku brūno lāci pavada mūs dziļāk tumsā, līdz esam nonākuši Kaķīškalnam pretējā upes pusē. Ir 21: 40. Esam veikuši aptuveni trešdaļu maršruta un bērni, tumsas iespaidā, nemanot sāk sūroties par nogurušām kājām un smagiem acu plakstiņiem. Bet nolemjam turpināt plānoto ceļu un negriezties atpakaļ. Kopš šī brīža mazākie periodiski tiek nesti pičupaunā .
Bebru takas beigās laikam nošāvām šķērsām un nepamanījuši takas turpinājumu gar Velnalas klinti novirzījāmies vairāk pa labi Gaujas virzienā. Attapāmies ejam pa lielu pļavu. Garlaicīgi, bet atpakaļ iet vairs nesadūšojamies, kā arī uz dullo brist pļavā klints virzienā arī nav duka. Ejam pa taisno uz Siguldas tiltu. Ak jā, vēl esot Gaujas pretējā krastā mūs nepatīkami pārsteidza “FOAM KINGDOM” no Siguldas estrādes ar savu „lielisko dīdžeju plejādi”. Pasākums jau droši vien izcils, bet baudot dabu, naksnīgo klusumu un meža skaņas tas bija nevietā. Akustika Gaujas senlejā ir fantastiska. Otrā krastā to vairs tik izteiksmīgi nevarēja dzirdēt.
Gauja no Siguldas tilta tumsā izskatās draudīgi tumša, strauja un mutuļojoša. Esam laimīgi nokļuvuši atpakaļ pareizajā upes krastā, kur Kaķīškalnā mūs gaida balva – auto, kas aizvedīs mājās :). Tas liek sarosīties un ar jaunu sparu turpināt ceļu gar Gaujas malu finiša virzienā. Takas tumsā nav tik viegli saskatāmas, iemaldamies kādā kempinga pagalmā, bet tiekot ārā no sabiedriski aktīvām vietām, atkal esam uz jaukas labiekārtotas taciņas. Šai pusē gan nav tik daudz tiltiņu un avotiņu. Gājiens ir vienmuļāks. Cenšamies izklaidēties ar pamanītiem zirnekļiem, tārpiņiem un milzu gliemežiem (lielākais kailgliemezis bija kādus 13 cm garšs).
Beidzot taciņa izved mūs tieši Kaķīškalna pakājē. Atlicis vēl tikai pēdējais uzdevums – uzkāpt kalnā :). Šoreiz visi vienprātīgi dodamies pa trepēm uz augšu. Kāpiens mani nokausēja pamatīgi, bet mazie šo pārbaudījumu izturēja daudz vieglāk – čalojot un bez apstājas kāpjot, kāpjot, kāpjot.
Pulkstenis rāda 23:15. Mašīna, aizsvīduši logi, uz aizmugurējā sēdekļa nogurušas bērnu sejiņas. Laimes sajūta ir noķerta 
PS1. Dodoties pārgājienā pa tumsu ir ļoti svarīgi, lai lukturītis būtu gana jaudīgs, jo pretējā gadījumā neko citu kā pusmetru ceļu uz priekšu nevar ieraudzīt. Bet gribās taču pacelt acis un pašausmināties no ēnu spēlēm uz blakus esošās klints vai pamanīt bebru dīķī peldošus šaušalīgus objektus…
PS2. Svētdienas rītā mums visiem bija fantastiski labs noskaņojums.
